Nauda, kas atgriezās negaidītā veidā

Mani sauc Evita. Man ir 29 gadi, un es strādāju par grāmatvedi vienā Rīgas birojā. Tas nozīmē – astoņas stundas dienā es skatos uz cipariem, pārbaudu rēķinus, saskaņoju aktus un daru visu to, par ko neviens nesapņo bērnībā. Bet kāds ir jāmaksā rēķinus, vai ne?

Pirms trim mēnešiem mans draugs – nu jau bijušais – paziņoja, ka pārceļas uz Īriju. Viena biļete, viens čemodāns, un es paliku ar divistabu dzīvokli, kuru nevaru atļauties viena pati. Īre bija 550 eiro. Mana alga – 980. Vienkārša matemātika liecināja, ka kaut kas nesanāk. Es mēģināju sameklēt istabas biedru. Kāda meitene atnāca, paskatījās, pateica, ka "forši, bet es varbūt pārdomāju". Tā kāzu nedēļa pagāja, un es paliku viena ar čekiem un ledusskapi, kurā bija viens jogurts un trīs gurķi.

Oktobra beigās es saslimu. Parasts vīruss, bet man tas izsita kājas no zemes. Nedēļu gulēju ar temperatūru, dzēru tēju ar citronu un skaitīju dienas līdz algai. Tajā nedēļā es daudz laika pavadīju telefonā. Vienkārši gulēju un skrollēju. Tā ir tāda bezmērķīga darbība, kad tev ir drebuļi un tev vienalga.

Kādā vakarā es atradu kaut ko, ko nebiju gaidījusi. Uz viena foruma, kur sievietes runā par budžeta plānošanu, kāda ierakstīja komentāru par to, ka reiz laimējusi naudu tieši tad, kad bijusi izmisumā. Viņa minēja konkrētu vietni. Es ierakstīju meklētājā. Tā bija cashback vavada.

Sākumā es nesapratu, kas tas par "cashback". Izlasīju aprakstu. Izrādījās, ka šī platforma atdod procentus no zaudētajām summām. Tas nozīmē – pat ja tu zaudē, tu kaut ko saņem atpakaļ. Man tas likās dīvaini, bet interesanti. Kāpēc kāds dotu naudu atpakaļ? Tā nav labdarība. Bet es nebiju gatava strīdēties ar sistēmu. Man vajadzēja kaut ko – ne jau laimestu, bet vienkārši notikumu.

Reģistrējos. Ieliku desmit eiro no slimības naudas. Tie bija pēdējie, bet es sev teicu – Evita, ja tu zaudēsi, tu zaudēsi vienu picas cenu. Ja laimēsi, vari nopirkt zāles.

Sāku spēlēt vienkāršu slotu ar dārgakmeņiem. Rubīni, dimanti, zaļie akmeņi. Nav stāsta, nav varoņu. Tikai krāsas un skaņas. Pirmais grieziens – nekas. Otrais – nekas. Trešais – 2 eiro. Lēns sākums. Es griezu lēnām, jo galva vēl bija smaga no drudža. Pēc divdesmit minūtēm man kontā bija 7 eiro. Gandrīz nekas.

Bet tad es pamanīju, ka mana bilance nav kritusies līdz nullei. Kaut kas turējās. Un tad es atcerējos – cashback. Pat ja es zaudēšu visu, daļa atgriezīsies. Šī doma man lika justies drošāk. Es nebaidījos. Un tieši tad, kad beidzu baidīties, notika kas liels.

Es nospiedu griezienu, un trīs dimanti nostājās rindā. Pēc tam uz ekrāna uzlēca bonusa simbols. Es neticēju savām acīm. Bonusa spēle. Man vajadzēja izvēlēties starp četrām durvīm. Es izvēlējos trešo. Aiz tās – 150 eiro. Pēc tam vēl vienu – 80. Pēc tam vēl – 120. Kopā 350 eiro.

Es izkritu no gultas. Burtiski. Nokritu uz grīdas, bet man nesāpēja. Es sēdēju uz paklāja, skatījos telefonā un smējos. Sajūta bija tāda, it kā es būmu atradusi simts eiro kabatā – tikai simts reizes labāka. Es nevarēju apstāties smieties. Kāda mana pašsajūta? Temperatūra pazuda. Vismaz uz brīdi.

Es izņēmu 300 eiro. 50 atstāju kontā. Nākamajā dienā nopirku zāles, normālu ēdienu un vēl vienu segu, jo dzīvoklis bija auksts. Ar pārējo naudu samaksāju daļu elektrības rēķina. Dzīve kļuva vieglāka. Nevis bagāta, bet vieglāka.

Nākamajā nedēļā es atgriezos. Nevis tāpēc, ka biju kļuvusi atkarīga. Tāpēc, ka man patika tā sajūta – kontrole. Es atvēru cashback vavada, ieliku 20 eiro un nospēlēju pusstundu. Šoreiz zaudēju. Bet cashback man atgrieza 5 eiro. Es neesmu matemātiķe, bet 5 no 20 ir 25 procenti. Diezgan labi par "neko nedarīšanu".

Trešajā reizē es uzvarēju vēlreiz. Ne tik daudz – tikai 90 eiro. Bet 90 eiro ir 90 eiro. To var iztēloties. Es nopirku ziemas zābakus. Ne dārgākos, bet tādus, kuros nesalst pirksti. Tas ir pārsteidzoši, cik daudz nozīmē normāli zābaki, kad tev katru rītu jāiet uz darbu pa slapju ietvi.

Tagad ir decembris. Man joprojām ir tā pati alga. Joprojām tas pats dzīvoklis. Bet es jūtos citādāk. Katru piektdienas vakaru, pēc darba, kad kolēģes iet uz bāru, es dodos mājās. Uzvāru tēju, apsēžos pie sava vecā datora un atveru cashback vavada. Ielieku ne vairāk kā 15 eiro. Spēlēju vienu stundu. Ne vairāk. Ja laimēju – pērku kaut ko sev. Ja zaudēju – cashback nākamajā dienā atgādina, ka tas nebija bezjēdzīgi.

Es neiesaku nevienam mesties azartā. Bet es iesaku vienu – nebaidīties no jaunas pieredzes. Es nebūtu iedomājusies, ka grāmatvede no Rīgas vēl kādreiz rakstīs stāstu par kazino. Bet dzīve ir dīvaina. Tā mētā tevi kā žetonu. Dažreiz tu krīti, dažreiz tu paliec. Un dažreiz, gluži negaidot, tu atrodi sevī spēku nevis kliegt, bet pasmaidīt. Un vēl – atrast naudu ziemas zābakiem. Man ar to pietiek.